Pilskalni

Viesītes novada PILSKALNI

Pilskalnu virkne stiepjas pāri Viesītes novada teritorijai no Lietuvas robežas dienvidos līdz Daugavai ziemeļos, iezīmējot senos tirdzniecības un kara ceļus. 20. gadsimta laikā atsevišķos pilskalnos veikti arheoloģiskie izrakumi, bet 70. gados dzejnieka Imanta Ziedoņa koku atbrīvotāju grupa strādāja Stupeļu un Margas pilskalnos, atbrīvojot tos no krūmu apauguma, pilskalnu pakājē uzstādīja akmeņus un iekala tajos pilskalnu nosaukumus. 2016. gadā, turpinot šo tradīciju, pie Kņāvu pilskalna tika iesvētīts akmens ar Kņāvu pilskalna nosaukumu projekta „Sēlijas pilskalnu vilinājums” laikā, ko realizēja biedrība „Vides un tūrisma attīstības Klubs „Sēlija””.

NB! Apceļojot pilskalnus, izvēlieties atbilstošu apģērbu un apavus! Lielākā daļa pilskalnu ir privātīpašumi, tāpēc respektējiet saimnieku vēlmes! Saudzēsim un mīlēsim Latvijas dabu, tāpēc lūdzu nepiesārņojiet!

Saukas pilskalns (Dievkalniņš)

Pilskalns atrodas Saukas ezera A galā. Tas ir A-R virzienā orientēts 12 m augsts kalns. Pilskalnā uzietās keramikas lauskas ļauj tā izmantošanu attiecināt uz I g. t. p.m.ē. Teikas stāsta par pilskalnā nogrimušu pili un apraktu mantu. Pēc rakstnieka Jāņa Veseļa teiksmām Saukas pilskalnā dzīvojis virsaitis, kurš mācījis tautai zintis un rūpējies par Ormaņkalna svētbirzīm. Rīkstnieki atzīst, ka kalna virsotnē jūtama ļoti spēcīga enerģētika.

Kņāvu pilskalns

Ainaviskais Kņāvu pilskalns atrodas Rites pagasta pašā malā pie robežas ar Elkšņu pagastu. Tas ir savrups 20 m augsts kalns ar ļoti stāvām malām. Mazliet lēzenāka ir pilskalna Z nogāze. Pilskalnā atklātas pavardu vietas, nocietinājumu pēdas, keramikas lauskas, akmens cirvji, kas liecina par tā apdzīvotību jau pirms mūsu ēras.

Pēc cilvēku atmiņā saglabātiem nostāstiem Kņāvu pilskalnā esot nogrimusi baznīca. Kalns spējot kliedēt mākoņus, lidmašīnas virs tā novirzās no kursa. Zemes magnētismu šajā pusē 1937. g. pētījis ģeofiziķis profesors Leonīds Slaucītājs (1899 – 1971) un secinājis, ka kompasa deklinācija norāda uz zemes dzīlēs apslēpto dzelzs rūdu (magnetītu). 1998. gadā Kņāvu pilskalnā notika teatralizēts Elkšņu un Rites pagastu skolēnu un pašdarbnieku uzvedums. Šeit tika pacelts Eiropas kultūras mantojuma karogs.

Stupeļu pilskalns

Kā pilskalnu 1882. gadā to reģistrēja Augusts Bīlenšteins. Tas pieder pie terasēto pilskalnu tipa, kādi seno sēļu zemē sastopami bieži. Stupeļu pilskalns ir viens no lielākajiem sēļu pilskalniem ar platību – 3400 kv.m. Stupeļu pilskalns tagadējā Lietuvas pierobežā ir bijis varenākais senajās sēļu zemēs. Tas ir 30 metrus augsts, kokiem apaudzis un atrodas Rites pagastā. Zinātnieki uzskata to par tādu kā sēļu zemes centru pirms krustnešu ienākšanas. Pilskalnu apņem ap trīs hektārus liela apmetne. 20. gadsimta 70. gados veikti plaši arheoloģiskie izrakumi. Pilskalna apkārtnē dažādos laikos atrastas senlietas – riņķi ar pakariņiem, bronzas krustiņi, krūšu saktas, sprādzes, roku riņķi un pat valdnieka kronis, šķiet, bronzas vainags.

Akmeni ar uzrakstu „Stupeļu pilskalns” pakājē uzstādīja Imanta Ziedoņa vadītā Dižkoku atbrīvotāju grupa.

Stupeļu akmens

Stupeļu pilskalna ziemeļrietumu pakājē it liels akmens.

Akmens ir plaisains, apdedzināts granītakmens (Rapakivi granīts – viborgīts). Akmens garums ir 6,5 metri, platums 5,7 metri un augstums nogāzes pusē 2,7 metri, kalna pusē – 0,2 metri.

Ap akmeni arheologa Ādolfa Stubava vadībā izdarīti arheoloģiskie izrakumi, atrastas vairākas senlietas, konstatēts māla klājums, kuru skaidro kā apmetnes un varbūt arī pilskalna iedzīvotāju kolektīvo ziedošanas vietu. Kulta vieta datējama ar 10. līdz 12./13.gadsimtu. Iespējams, ka dažādas kulta norises pie akmens notikušas arī agrāk.

Margas kalns

Margas pilskalns ir savrups, 21 metru augsts, kokiem apaudzis kalns. Zem plakuma malas, mākslīgi paaugstinātas, saskatāmas divas terases. Izlīdzinātais pilskalna plakums ir 30 metrus garš un 24 metrus plats. Pilskalna pakājē visapkārt kalnam 30 līdz 40 metru platā joslā konstatēts apmetnes kultūrslānis. Pilskalnā atrastas bezripas gludās un švīkātās keramikas lauskas, vērpjamās vārpstas māla skriemeļi, akmens galoda, graudberži, dzelzs sārņi, jēldzelzs gabals, akmens cirvji un kalti, sudraba kaklariņķa fragments.

To jau 1882. gadā pirmais reģistrēja pilskalnu pētnieks Augusts Bīlenšteins, kas publicēja teiku par Margaskalnu kā senu upurvietu. Kalna nosaukums cēlies no lietuviešu valodas, kurā ‘mergina’, ‘mergaite’ nozīmē ‘jaunava’, ‘meitene’. Pēc Bīlenšteina domām, tas ir netālajam Stupeļu pilskalnam atbilstoša kulta vieta, svētkalns. Tam ir arī otrs nosaukums – Ziemeļu kalns, jo atrodas uz ziemeļiem no Stupeļu pilskalna vai pēc tuvāko māju nosaukuma.

Sērpiņu pilskalns

Sērpiņu pilskalns atrodas kalnotā apvidū Vārnavā pie bijušajām Sērpiņu un Pilzemnieku mājām. Pirmās ziņas par pilskalnu 1882. gadā sniedza A. Bīlenšteins, kurš tajā izdarīja pārbaudes rakumus. Sērpiņu pilskalns ierīkots savrup stāvošā 36 m augstā kalnā, kam izlīdzināts, nedaudz kumps plakums. Austrumu un dienvidu nogāzēs, kur pilskalns ir mazāk stāvs, ierīkotas divas terases. Pilskalna plakumā, īpaši tā dienvidu daļā, terasē un nogāzēs konstatēts kultūrslānis, bet austrumu un ziemeļaustrumu pakājē – plaša apmetne ar  nocietinājumiem. Pilskalnā un apmetnē uzietie atradumi ļauj Sērpiņu pilskalna izmantošanu datēt ar mūsu ēras 1. gadu tūkstoti.

  1. gadā pilskalnā tika pacelts Eiropas kultūras mantojuma dienu karogs.

Kūliņu pilskalns

Kūliņu pilskalns atrodas pie Pilskalnu mājām 3 km no Viesītes netālu no bijušās Eķengrāves muižas. Tas saukts arī par Stradiņu kalnu, jo te 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā atradās Stradu (Stradiņu) mājas, kurās saimnieks bija Pēteris Strade (1790–1855). Tautā kalns dēvēts par Lielo pilskalnu, (uz rietumiem no tā atrodas Mazais pilskalns), Lielo Saukas pilskalnu vai Vecsaukas pilskalnu, arī par Zvaigžņu kalnu. Kūliņu pilskalns ir viens no augstākajiem Sēlijas pilskalniem – 34 m. Tam ir divas terases un iegarens plakums, kas apaudzis ar kokiem. Pēc arheologu domām te 6. – 10. gs. atradusies apmetne. Pilskalns apdzīvots no agrīnā metāla laikmeta līdz vēlajam dzelzs laikmetam. Blakus Mazais pilskalns – kulta vieta un liels kulta akmens.

Par Kūliņu pilskalnu pierakstītās teikas vēsta par kalnā nogrimušu pili, arī baznīcu. Zināmās dienās kalnā atveras caurums, kurā zem kalna redzama bāla princese sēžam ar melnu suni pie kājām.

Skosu pilskalns

Pilskalns atrodas dienvidrietumu virzienā no Saukas ezera Stulvja purva malā, kas kādreiz bijis ezers. Pilskalns ir savrups, 15 m augsts, iegarens kalns ar terasēm abos sānos. Nogāzēs un plakumā atrasts kultūrslānis ar bezripas keramiku, pakājē – vairāki akmens cirvji. Apdzīvotība šeit, iespējams, sākusies 1. g. t. p.m.ē. Pilskalnu pirmais aprakstīja un izmērīja E. Brastiņš 1924. gada 22. jūnijā. Lēzenākie austrumu un rietumu gali papildus nocietināti ar terasēm. ZA pusē atrodas kāds izcils dabīgi noapaļots uzkalns. Šādi uzkalni konstatēti pie daudziem sēļu pilskalniem. Pilskalns apaudzis ar kokiem un krūmiem.

Petruku pilskalns

Šis pilskalns ierakstīts Eiropas kultūras mantojuma neparasto objektu sarakstā. Tas ir vienīgais pilskalns Latvijā, kam pāri iet valsts robeža, ceturtdaļa pilskalna atrodas Latvijas teritorijā, trīs ceturtdaļas – Lietuvas teritorijā. Šis tiek uzskatīts par varbūtējo kulta kalnu netālu esošajam Elkšņu (Alksniai) pilskalnam. Nosaukums „Karātavu kalns” varētu liecināt, ka kalns izmantots arī par soda vietu.

Pilskalns atrodas pašā Rites pagasta dienvidu daļā pie bijušajām Petruku mājām. Kalns ir ap 30 metru augsts (Salīdzinājumam tuvākie pilskalni: Kņāvu 20 metri, Margas 21 metri, Stupeļu 30 metri), norobežots reljefa izcēlums ar divām virsotnēm. Tieši kalna virsotnē ir robežas lauzums. Lai gan Rites Petruku Karātavu kalns ir piemērots liela pilskalna izveidei, tomēr ne kultūrslānis, ne neapšaubāmas mākslīgā pārveidojuma pazīmes tam nav konstatētas.

Kalna pakājē ir purvājs un nelielais Petruku (arī Čortoka jeb Velna) ezeriņš.